Tas mirklis ir pienācis (pareizāk sakot pagājis) - Man of Steel kinoblogeru seanss ir aiz muguras un varu teikt, ka vilties jaunais Tērauda Vīrs nelika. Vai arī pareizāk būtu jāsaka, ka daaaaudzbērnu tēvs Snaiders nelika vilties - ja uz vienu lietu var paļauties viņa filmās, tad tas ir actions. Tā šeit netrūka. Un varbūt pat arī labāk tā, jo, diemžēl, tas kas neietilpa action kategorijā bija fucking ham-fisted. Bet hei! Stāsts taču kautkā ir jābīda uz priekšu. Visā visumā jāsaka, ka šī nav ierastā Marvel supervaroņu filma - pietrūkst nedaudz dzīvīguma un humora. Tāda sajūta, ka Man of Steel ir nolaidies kautkur pa vidu starp Dark Knight un… teiksim Avengers.

Bet tas nebūt nenozīmē ka viss ir slikti, jo kā jau teicu - filma ir tīri baudāma. Pirmkārt - Michael Shannon’a atveidotais ģenerālis Zod’s ir visnotaļ lielisks baddie. Ja ne paša tēla dēļ, tad kautvai paša Shannon’a dēļ - nu piestāv viņam šādas lomas. Otrkārt jau minētais actions. Treškārt - Zimmera graujošais soundtracks, kurš jau kādu nedēļu ir ieņēmis neatņemamu vietu manā Spotify playlistē. Liekas labākais ko viņš kādu laiku ir sarakstijis (itīpaši ņemot vērā viņa lackluster TDKR soundtracku). Un ceeeeturtkārt - Amy Adams. Ar viņas līdzdalību teju vai jebko varētu noskatīties.

Tāpat arī neliels novērojums atskatoties atpakaļ uz Superman Returns ar Brandon Routh - jau tagad pēc nieka 7 gadiem viņš izskatās kinda silly. Un tas ir ne tikai dēļ uz āru uzvilktajām apakšbiksēm…


Overall - iespējams kautkad nākotnē jāaizstaigā noskatīties arī 3D, ja būs laiks un gaidam otro Tērauda Vīru 2015 gada vasarā (mans minējums uz labu laimi).

Up next - World War Z… vai arī Now You See Me.

Fast & Furious ir tāda reāli nemainīga vērtība. Rodas sajūta, ka esmu teju vai izaudzis kopā ar Fast & Furious filmām. Šeit gan uzvēršu “ar” nevis “uz”, jo savādāk tas izklausās tāpat kā izaugt tikai ēdot vidēji garšīgus zefīrus… or something… Vārdu sakot viņas vienmēr ir bijušas uz apvāršņa. Un brīnumainā kārtā šo 13 gadu laikā F&F ir saglabājies tikpat (ja ne vēl vairāk) izklaidējošs… Vai arī tik pat truls un stulbs… Viss atkarīgs no tā, kā uz lietām skatīties.

Furious 6 veiksmīgi turpina iemīto taciņu pilnībā ignorējot fizikas likumus un sasniedzot ar vien augstākus absurduma līmeņus, bet face it - kurš gan dodas uz Fast & Furious filmu, lai pēc tam sūdzētos, ka “tas nebija reāli”. Pffft! Treilerī jau daļēji redzētā gaisa akrobātikas aina kurā bija iesaistīts tanks jau norāda uz visu.

All in all galvenais, kas visu frančīzi tur kopā ir tas ka viņa joprojām dīvainā kārtā pa lielam sastāv no orģinālā casta - Dīzela, Walkera and co. Tā ir komandas spēle. Kā jau Tokyo Drift pierādija, bez viņiem tā formula tik labi nestrādā. 

Tikmēr, kā kāds bija minējies AV Club - gaidam Fast and Furious 23: The Dark Side of the Moon!

Jaunais Star Trek bija… es pat nezinu, ko īsti teikt. No vienas puses lielisks, no otras puses palika reāla nepabeigtības sajūta, jo tanī mirklī kad vajadzēja sākties 3. cēlienam… viss vienkārši beidzās. Vislabākais salīdzinājums būtu pagājušā gada Manic Street Preachers koncerts iekš Positivus ‘12 - lielisks koncerts beidzas bez encore un jau 15 minūšu laikā ir novākta lielākā daļa skatuves dekorāciju. Šeit aptuveni tāda pati sajūta. 

Savādāk gan pārējās 2 stundas ar kautko bija tīri lieliskas. Ne gluži pirmā JJ Star Treka lieliskas, bet joprojām pietiekami labas. 2009 gada Star Treks joprojām man ir palicis un laikam arī paliks atmiņā, ka viena no filmām kurai izdevās mani atgirezt laikā, kad filmas mēdza būt exciting un ar piedzīvojumu garšu, nevis tikai grandiozi blockbasteri (pret tiem man arī nav nekādu iebildumu).